pirmdiena, 2015. gada 20. jūlijs

Uzspiestai imigrantu ievešanai Latvijā ir jāsaka pārliecinošs „NĒ”

Latvijas valdība pieņēmusi lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 250 bēgļus jeb nelegālos imigrantus – lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas, un arī tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Lai saprastu ko nozīmē šis lēmums un kādas sekas tas radīs, tas jāvērtē daudzpusīgi, kliedējot mītus, un runājot par faktiem, kurus valdošā elite tiecas noklusēt. Vispirms par mītiem.

1) Bēgļi vai tikai nelegāli imigranti?
Jebkurš , kas bēg no kara briesmām, loģiski patvērumu meklē  kādā sev ģeogrāfiski tuvākajā kaimiņvalstī Āfrikā vai Tuvajos Austrumos. Tur šobrīd arī atrodas faktiski visi īstie bēgļi. Tie jaunie vīrieši, kas mēro tūkstošiem kilometru garu ceļu, maksājot tūkstošus eiro cilvēku kontrabandistiem, lai iekļūtu tieši Eiropas Savienībā, nav nekādi bēgļi. Tie ir nelegāli imigranti, kuru mērķis ir tīri ekonomisks. Vēlēšanās par katru cenu iekļūt Eiropas Savienībā, kur automātiski tiek nodrošinātas sociālās garantijas un ar izcelsmes valsti nesalīdzināmi augstāks dzīves līmenis.  Ne Latvijai, ne Eiropas Savienībai kopumā nav morāla pienākuma izmitināt un nodrošināt ar komfortablu eksistenci šos imigrantus!

sestdiena, 2015. gada 27. jūnijs

Nekur neesmu pazudis...

Tie, kuri šad tad mani piemin ar labu vai ne tik labu vārdu, un paseko līdzi, kā man klājas, un ko daru, būs ievērojuši, ka krietns laiks pagājis, kopš neesmu neko jaunu uzrakstījis ne šajā vietnē, ne arī citur. Šeit klusums ieildzis, bet citādi varētu runāt par pauzi gada garumā. Kāpēc?

Jāsaka, personiski ļoti smags gads, ar ļoti sāpīgiem zaudējumiem. Citu pēc cita gada laikā pazaudēju trīs tuvākos ģimenes locekļus. Kāda rakstīšana, kādas aktivitātes...?

Bet, ja kāds/kādi aiziet, kādam ir jānāk vietā. Šogad sieviņa man dāvāja pirmdzimto. Meitiņu, ko nosaucām par Līvu Annu. Un, jāsaka, meitas gaidīšanas laikā sapratu, kāpēc grūtniecību sauc par grūtniecību. Tas ir tāpēc, ka tas lielais prieks grūti nāk:)

Tikai nevajag domāt, ka ģimenes rūpes mani pavisam notrulinājušas, tā gan nebūs patiesība. Idejas ģenerējas, jauni projekti rodas, bet paliek gan tikai ieceru līmenī, rokas niez, darboties gribas, tikai visu laiku kautko atlieku uz priekšdienām. Gribas pielikt punktu šai atlikšanai, un sākt darīt.

Un, ja tā labi padomā, kaut kas jau ir darīts. Varbūt ne tas, ko sirds saka, bet vismaz godprātīgi padarīts maizes darbs. Paziņas saka, ka šad tad šajā sakarā redz mani TV. Te neliels videoapkopojums. Iespēju robežā papildinu arī patriotisko pasākumu apmeklētāju rindas. Ne uz visiem paspēju, kur gribējās būt, piedodiet! Jā, vēl jau paliek twitter mikroblogs. Tur šad tad ierakstu un padiskutēju ar draugiem un pretiniekiem. Man patīk tā vietne, jo tai ir viens liels + - pamatīga laika ekonomija.

Lai kā arī nebūtu, ja Dievs dos uz priekšu izvairīties no visādiem šķēršļiem, solos laboties un cītīgi rakstīt gan šeit, gan citur, un sākt realizēt visas tās ieceres un projektus, kas izsapņoti un izloloti prātā. To solos vispirms sev.
2014.gada Lāčplēša dienas gājiens Liepājā

2014.gada Lāčplēša dienas gājiens Liepājā

Pieminot komunistiskā genocīda upurus 25.03.2015 Tores stacijā, Grobiņas novadā

Sieva un meita- man visvissvarīgākie cilvēki

Ar Līvu Annu

Lieciet mierā Herbertu Cukuru!

Herberts Cukurs
Neesmu vēl redzējis mūziklu, tādēļ arī neuzskatu, ka būtu kompetents to komentēt, taču iespēju paklusēt nav izmantojuši ne profesionālais holokausta biznesmenis Efraims Zurofs, ne Latvijas krievu kopiena un tās pārstāvis, partijas „Saskaņa” politiķis Romans Miloslavskis, un pat ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Viņu izteikumi liek vēlreiz atgriezties pie jautājuma: vai mēs esam gatavi atteikties no nevainības prezumpcijas?

Efraima Zurofa izteikumi par Cukuru kā „nežēlīgu ebreju slepkavu” nevajadzētu būt pārsteigumam nevienam, kas pēdējo desmitgadi ir sekojis līdzi šī odiozā darboņa pārstāvētā „Simona Vīzentāla centra” publiskajai darbībai. Holokausta vēstures falsifikācija, pārspīlējumi, faktu sagrozīšana, provokatīva retorika ir raksturīga šai organizācijai, kuras mērķis ir gūt materiālu labumu uz holokausta patieso upuru rēķina.

Skaļās un pilnīgi absurdās aktivitātes ik gadu pirms Latviešu leģiona cīnītāju atceres dienas 16.marta, pielīdzinot kādreizējos Latviešu leģiona karavīrus „noziedzīgas organizācijas” dalībniekiem, salīdzinājumi ar „ Osamas bin Ladena teroristiem” un „masu slepkavām” vislabāk raksturo Efraima Zurofa un „Simona Vīzentāla centra” darbības nopietnību, kas ir aptuveni tik pat liela kā Tatjanas Ždanokas pārstāvētajai „Latvijas krievu savienībai” vai Jevgēņija Osipova „Par dzimto valodu”. Ne velti Zurofs ir pastāvīgs Jakova Plinera, Josifa Korena un tamlīdzīgu zemas klases provokatoru 16.marta balagānveidīgo „antifašistisko” sarīkojumu dalībnieks. Pasaki, kas ir tavi draugi, es pateikšu, kas esi tu pats…

Intervija laikrakstam DDD

2014.gada sākumā Liepājā viesojās laikraksta "DDD" veidotājas Liene Apine un Līga Muzikante. Nebijām tikušies teju 10 gadus. Daudz atmiņu par kopīgi piedzīvoto, par pagātni, tagadni un nākotni... Un, cita starpā, tapa arī šī diezgan apjomīgā intervija, kuras laikā paudu savu skatījumu par politisko stāvokli, protams, no latviešu nacionālista pozīcijām.


DDD: Vai partija “Nacionālo spēku savienība” vēl darbojas? Kādas ir latviešu nacionālistu aktivitātes Liepājā?


Viktors Birze: Kā politiska partija “Nacionālo spēku savienība” (NSS) darbību pārtrauca jau 2008. gadā. Kādēļ? Atbildēšu vienkārši: cilvēciskais faktors spēlēja ne to pēdējo lomu. No politiskas partijas ir jēga, ja ir cilvēki, komanda, kas ir gatava pašaizliedzīgi darboties. Nerunāsim par darbības imitāciju, bezjēdzīgu vārīšanos savā sulā, protokolu rakstīšanu un tīksmināšanos par sevi, bet reālu darbību. Jāsaka, ka pārāk maz bija to vilcēju, bet daudz līdzskrējēju, pasīvu cilvēku, kas labākā gadījumā atnāca uz kādu sapulci, nereti „aiz matiem” tika aizvilkti uz kādu piketu vai mītiņu. Vārdos jau daudzi bija vareni nacionālisti, nereti vēl ar savu „es”, kas prata gan kritizēt, gan pamācīt, bet realitātē bija mazs, teju uz rokas pirkstiem skaitāms kodoliņš, kas piecus gadus vilka kopīgo lietu, lika uz spēles savu karjeru, privāto dzīvi, nervus. Kādu brīdi vienkārši izdegām. Toreiz šķita neiespējami sasniegt partijas izvirzītos mērķus, tādēļ nolēmām uz laiku apturēt darbību. Tie biedri, kuri vēlējās turpināt kaut ko darīt, nedaudz vēlāk izveidoja biedrību “Nacionālais spēks”, kas būtībā apvienoja aktīvākos organizācijas veterānus un jaunus cilvēkus, kuriem tuvas ir NSS savulaik popularizētās idejas, būtībā latviešu sociālnacionālisms.
Tagad, kad NSS kā partija darbību neveic, dzirdu nožēlas pilnus vārdus, ka latviešu nacionālistiem, kam neiet pie sirds tā sauktās „Nacionālās Apvienības” karjerisms, laipošana, konformisms, dalība mūsu valūtas iznīcināšanā, vairāk nav sava politiskā spēka, nav alternatīvas. Ja runa ir par politisku partiju, kā juridisku mehānismu, tad tāds ir, partija pastāv, tā ir reģistrēta, to var atdzīvināt kaut rīt, bet es to esmu gatavs darīt tikai gadījumā, ja būs komanda, kas ir gatava reāli darboties, nevis atkal visu smagumu, ikdienišķo darbu uzkraut uz dažiem vilcējiem. Ja būs cilvēki, kas to vēlēsies, un šī vēlēšanās būs kas vairāk par runāšanu, ja būs cīņu biedri, ne pasīvi atbalstītāji, esmu gatavs kopā ar viņiem atjaunot partijas darbību.

Mans viedoklis par tā sauktajiem bēgļiem

Izmantoju "Kursas Laika" žurnālista Jāņa Goldberga piedāvāto iespēju paust savu viedokli par Eiropas Savienības uzspiestajām tā saukto bēgļu kvotām. Dēļ ierobežotā teksta apjoma, rakstiņš sanācis tāds maziņš, un daudzus argumentus nemaz nesanāca pieminēt. Bet, pr tiem kādā citā publikācijā.
Eiropas liberālā imigrācijas politika ir pašnāvnieciska attiecībā pret pamatiedzīvotājiem. Rietumeiropa ir svešzemnieku pārpildīta, tikai musulmaņu skaits vien ir aptuveni 20 miljoni, kur nu vēl citi. Kas notiek Rietumeiropas lielpilsētās? Imigrantu apdzīvoti geto rajoni, kur baltajiem bīstami kāju spert. Noziedzības līmenis dramatiski pieaug, pastāvīgi terorisma draudi, bieži rasu nemieri, nemaz nerunājot par nodokļu slogu, kas gulstas uz eiropiešu pleciem, lai šos iebraucējus uzturētu. Turklāt, eiropiešu tautas strauji zaudē savu identitāti. Mums ir iespēja mācīties no rietumeiropiešu kļūdām, un kategoriski noraidīt jebkādas „bēgļu kvotas”. Tās ir absurdas un rada bīstamu precedentu. Mēs esam suverēna valsts, un mums pašiem jālemj, ko uzņemam, ko ne. Šogad mums ar kvotām uzspiež 300, kur garantija, ka pēc dažiem gadiem kvotu nepalielinās līdz 3000? Turklāt, skatāmies soli uz priekšu- ielaidīsim dažus simtus, tiem klāt nāks veseli radinieku klani, jo starptautiskā likumdošana nosaka arī „tiesības uz ģimeņu apvienošanos”. Un, gadu gaitā nemanot nonāksim tajā pašā bēdīgajā situācijā, kur Rietumeiropa. Turklāt, latvieši jau ir pietiekami cietuši padomju okupācijas laikā, kad mums tika uzspiesti migranti no visas PSRS, kuri rada problēmas vēl šodien. Rezultātā, mēs savā zemē esam vien 60%- kritiski maz, ja saucam Latviju par nacionālu valsti. Jebkādi jauni iebraucēji mūsu situācijā ir pilnīgi nepieļaujami!

  "Kursas Laiks" 25.05.2015